Agronoms Kārlis Zītars (1899-1969)

    Nozīmīgu darbu K.Zītars ieguldījis, sarakstot atmiņu grāmatu “Pa zaļajām tekām”, kurā autors ļauj ielūkoties savā biogrāfijā caur dažādiem 20.gadsimta notikumiem. Jau kopš jaunības gadiem K.Zītars ļoti aizrāvies ar medībām, tā bija viņa sirdslieta arī visas dzīves garumā. Brīvo laiku visbiežāk pavadīja mežā, vērodams gan dzīvniekus, gan augus, arī uz skolu Lubānā devās caur tuvējo mežu. Piepildīt sapni un kļūt par mednieku nebija vienkārši, jo tēvs savu bisi nekad viņam nedeva, tāpēc krāja naudu pats savai, sāka ar ābolu tirgošanu skolā. Ģimenē bez Kārļa auga vēl trīs brāļi, no kuriem vecāko dzīves gaitas aizveda uz Vidusāziju. Pirmā pasaules kara laikā, vecākā brāļa aicināts, K.Zītars devās pie viņa uz Taškentu. Tur studēja inženierzinātnes, lielāko daļu brīvā laika veltīja medībām, braukājot pa tuvējo apkārti.  
    Latvijā atgriezās pēc brīvības cīņām. Sākotnēji devās pie vecākiem uz dzimtajām mājām “Saleniekiem”, drīz pēc tam pārcēlās uz Rīgu un iestājās LU mežkopības fakultātē. Paralēli laiku veltīja rakstot publikācijas izdevumam “Mednieks un makšķernieks”. Bija viens no studentu korporācijas “Beveronija” dibinātājiem. Studiju laikā trūka naudas, tāpēc sāka meklēt darbu. No 1925. – 1928.gadam strādāja par mežzini Ugāles virsmežniecībā, darbs pārsvarā bija saistīts ar medniecības nozari, pārzinot prezidenta un diplomātiskā korpusa medību rajonu. Cīnījās arī pret malumedniecību. Dzimto pusi Lubānā apmeklēja brīžos, kad tur organizēja medības. Pēc sava amata likvidēšanas, uz neilgu laiku atgriezās Lubānā. Pārdeva mantojuma daļu brālim un devās atpakaļ uz Rīgu. 29 gadu vecumā, atsāka studijas LU, ieguva agronoma grādu. 1933.gadā K.Zītars tika iecelts par Ventspils un Talsu apriņķa mazpulku inspektoru, pēc tam bija inspektors Liepājas, Aizputes un Kuldīgas apriņķos. No 1936.gada Latvijas agronomu biedrības biedrs un darbojās Zemkopības ministrijas dārzkopības nodaļas dienestā. Gadu vēlāk iecelts par nodaļas vadītāju. Pētīja dārzkopību un augļu tirgus, apmeklējot Baltijas valstis, Poliju, Vāciju, Holandi, Beļģiju, Čehoslovākiju. Latvijā viens no viņa veiktajiem darbiem bija vīna darītavu uzraudzība, organizēja arī vīndaru kursus. 
    1940.gadā, pēc Latvijas okupācijas, tika atstādināts no darba Zemkopības ministrijā. Uz laiku bija žurnāla “Mednieks un makšķernieks” redaktors. Pēc tam ieguva darbu medību inspekcijā, lai arī viņa uzdevumos ietilpa medību noteikumu un normu ieviešanas un ievērošanas uzraudzība, tomēr realitātē jebkurā jautājumā nācās piekāpties padomju armijas virsnieku izvirzītajām prasībām. Vēlāk, kara gados, strādāja par mežzini Nīcā.
    Otrā pasaules kara beigu gados no Liepājas devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Sākotnēji ieradās Polijas ostas pilsētā Gdiņā. Pēc tam vairākās pilsētās Vācijā, kara beigas sagaidīja franču zonā. Pēc kara K.Zītars nokļuva vienā no lielākajām latviešu bēgļu nometnēm Eslingenā. 1948.gadā ieguva atļauju izceļošanai uz Austrāliju. Ierodoties jaunajā mītnes zemē, strādāja dažādos darbos. Sākotnēji dārzniecībā, vēlāk par meža cirtēju. Pēc tam ieguva darbu arī savā profesijā – agronoma amatā, kad strādāja Tatura dārzkopības izmēģinājumu stacijā Viktorijā, apmēram 200km uz ziemeļiem no Melburnas, kas kļuva par viņa pēdējo darba vietu, līdz aiziešanai pensijā.
    Grāmatu par “Pa zaļajām tekām” autors veltījis saviem dēliem. Otru grāmatu “Medības un nedarbi” - savam medību sunim Kinam. K.Zītars publicējis arī vairākus rakstus dažādos izdevumos. 

*Saturā izmantota informācija no K. Zītara atmiņu grāmatas “Pa zaļajām tekām”